Bieži vien svarīgāk par sakrājamo summu ir tas, ko naudas krāšana kā process iemāca. Un tās ir būtiskas lietas:
- atbildību un patstāvību. Ja cilvēks krāj, viņš uzņemas atbildību par sevi, savām finansēm vai mērķi, kuram krāj. Viņš saprot, ka tērējot bez plānošanas un krāšanas, pakļauj sevi riskam un nedrošībai. Ja spēj būt atbildīgs pret sevi, savām vajadzībām un naudu, tad viņš ir, vai stipri ātri kļūst, patstāvīgs, tātad, spēj nebūt atkarīgs no citiem.
- pašpaļāvību un drosmi. Tam, kurš krāj kaut nelielas naudas summas ir savi iekrājumi, tātad pašam savs pamata kapitāls un backup's (rezerves nauda). Viņš drošāk rīkojas un uzvedas, jo saprot, ka var paļauties uz sevi gan morāli, gan finansiāli. Krāšanas procesā neizbēgami rodas ticība sev, redzot un piedzīvojot, ka izdodas un ir progress, pat ja summa ir salīdzinoši neliela.
- mērķtiecību un ambīcijas. Krājot svarīgi būtu krāt konkrētam mērķim, bet protams, var arī bez tā. Kad nauda kārotajam ir sakrāta un tas ir iegādāts, tad rodas gandarījums un lepnums. Šīs abas sajūtas kopā ar piedzīvoto pieredzi ''ka es to varu'' rada mērķtiecību. Mērķtiecība rada ambīcijas, bet ambīcijas rada Dzīvības spēku un svaigu enerģiju.
- disciplīnu un kvalitatīvu attieksmi. Ja cilvēks krāj vietā, no kuras var naudu krājot izņemt, viņš sevī trenē disciplīnu, jo pilnīgi visus cilvēkus skar materiālie kārdinājumi. Ja tiek krāts vietā, no kuras naudu nav iespējams priekšlaicīgi izņemt (kā tas ir BBanka krājkasēs), cilvēks, apzinoties ka naudai netiks klāt, trenē lēmumu pieņemšanas spējas ar katru naudas summu, kuru ievieto krājkasē. Tas, savukārt, iemāca disciplinētu un kvalitatīvu attieksmi pret savu naudu, sevi un visu apkārtējo.
- likumu izvēlēties sev tikai labāko. Ja nauda tiek tērēta niekos, aksesuāros, kvantitātē, tad mazāk naudas paliek lielākiem, kvalitatīvākiem pirkumiem. Ja izvērtē lielāko daļu vai visus šos pirkumus, un no mazsvarīgā atsakās, šīs mazās naudas summas apvienojot (sakrājot) var iegādāties ko greznāku un tādu, ko pats novērtē. Un nav nekā svarīgāka, kā cilvēkam saprast un praktizēt to, ka sevi ir jānovērtē un sevī jāiegulda maksimāli labākais ko var dot. Nevis nopirkt žurnālu, vafeles un vēl šo to pa lēto, bet tos 3 vai 5 euro ielikt krājkasē un gada beigās nopirkt to, par ko jau sen sapņots. Un gada laikā šī summa savācas liela, tikai tie, kas neveic sava budžeta pierakstus, to tik uzskatāmi neredz. Ar laiku šāda apzināta tērēšana pārvēršas par ieradumu un pilnībā maina finansiālo situāciju.
- paplašina redzesloku. Krājot neapzināti tiek meklētas iespējas kur mazliet ietaupīt, iztērēt efektīvāk, nopelnīt papildus utt. Tādā veidā var iepazīties ar jauniem cilvēkiem, atrast neredzētas iepirkšanās vietas vai uziet jaunus energoefektīvus tehnikas risinājumus utml. Tas viss paver plašāku skatu uz sevi, dzīvi un vidi, un tikai cilvēks ar plašu redzesloku var nodrošināt sev kvalitatīvu un labu dzīvi.
- rada prieku un mieru. Krāšanā priecē un mierina apziņas ''man pieder'' un ''es spēju''. Protams, katram būtu jāspēj pašam ģenerēt ticību sev ar saviem iekšējiem resursiem, bet kāpēc neatļaut sev to prieku reāli, ar saviem sasniegumiem un darbiem celt savu pašapziņu?..Tas ir tikai veselīgi! Un kad sakrāts mērķim, priecē, protams, arī pats rezultāts un ieguvums!
Katram nauda un krāšana iemāca ko savu, bet svarīgi, ka tiešām iemāca.
Interesantākais, ka krāšanas procesā, rodas arī krājamo mērķu labi varianti. Piemēram, krājot ''Biznesam'', jeb kaut kam, kur varētu ieguldīt naudu tā, lai tā pati sevi pelna. Nemaz nezinot vai šādas iespējas vispār izdosies rast, tās bez jebkāda pamatojuma sāks rasties pašas. Kāds paziņa pārdod mazu biznesu, kāds lūdz aizdod ar labiem procentiem, var ieguldīt kādā jau sāktā projektā un nopelnīt. Tāpat ar ceļojumiem, mēbelēm, remontiem un tml..
Naudas krāšana nav skopulības, raušanas vai tramīguma attieksme. Naudas krāšana ir veselīga izpratne un attieksme pret cilvēka paša vajadzībām. Krājējs vienmēr ir ieguvējs, lai kam viņš krātu un kā viņam tas izdotos!
